Šī ziema daudziem Latvijas māju saimniekiem ir izvērtusies par neplānotu pārbaudījumu. Ilgu laiku bijām pieraduši pie siltiem un mitriem janvāriem, kad krāsni pietika iekurt vien retu reizi, taču tagadējais sals situāciju ir mainījis saknē.
Cilvēki, kuri rudenī cerēja, ka ar sagādātajiem krājumiem pietiks atliektiem galiem, šobrīd ar bažām veras savos malkas šķūņos. Malciņa burtiski izkūst divreiz ātrāk nekā parasti, un tas licis atkal sarosīties kurināmā tirgotājiem un pircējiem.
Sals beidzas, bet kurināmā trūkst
Uzņēmēji, kas ikdienā nodarbojas ar malkas un brikešu tirdzniecību, atzīst, ka pieprasījums ir audzis strauji. Edgars Baumanis, kurš vada SIA “Baued”, stāsta, ka, lai gan barga aukstuma periodi nav bijuši gari, tie ir bijuši pietiekami, lai daudziem krājumi sāktu iet uz beigām.
Visgrūtāk patlaban ir ar briketēm un granulām – šķiet, ka tās noliktavās ir beigušās gandrīz visiem.
Daudzi iedzīvotāji vienkārši nebija gatavi tik kārtīgai ziemai un rēķinājās ar mazāku patēriņu. Tagad ražotāji mēģina strādāt ar pilnu jaudu, lai saražotu nepieciešamo, bet tirgotāji meklē jebkādas iespējas, kur vēl atrast brīvas brikešu kravas.
Šajā laikā kurināmā sagāde vairs nav plānveida pirkums, bet drīzāk mēģinājums “izlīdzēties”, lai nepaliktu aukstumā.
Malkas vedējiem sals nav sabiedrotais
Dienvidkurzemes pusē Ādolfs Šķēle, kurš ar malkas piegādi nodarbojas jau vairāk nekā trīs gadu desmitus, labi zina, ko nozīmē strādāt tādā salā.
Kad no rītiem termometra stabiņš noslīd līdz mīnus 17 grādiem, pat mašīnas iedarbināšana kļūst par izaicinājumu. Viņa klienti pārsvarā ir gados vecāki cilvēki, kuriem malka ir vienīgais veids, kā sasildīt mājokli.
Viņš stāsta, ka pat veikali, kas rudenī domāja, ka krājumu pietiks visai ziemai, tagad zvana un lūdz papildinājumu. Ja agrāk krāsni kurināja katru otro dienu, tad pie šāda sala tas jādara katru dienu.
Tas nozīmē, ka malciņa aiziet divreiz ātrāk, nekā sākotnēji rēķināts. Ādolfs cenšas nevienam neatteikt, pat ja ceļi uz tālākiem pagastiem ir aizsniguši un strādāt šādos apstākļos ir, kā viņš pats saka, briesmīgi.
Cik šobrīd jāmaksā par siltumu?
Protams, pieprasījums un energoresursu cenas ietekmē arī to, cik mums jāmaksā par katru kravu. Kopš gada sākuma malkas cenas ir pakāpušās par aptuveni pieciem līdz sešiem procentiem. Ja pagājušajā gadā cenas bija nedaudz nokritušās, tad tagad tās atgriezušās iepriekšējā līmenī.
Atkarībā no automašīnas lieluma un kravas apjoma, par malkas piegādi šobrīd jārēķinās ar summu no 250 līdz pat 340 eiro.
Tiem, kuriem nav nepieciešama vesela krava, ir iespēja pirkt malku maisos. Piemēram, sausas un skaldītas malkas maiss šobrīd maksā ap četriem eiro.
Interesanti, ka daļa šīs malkas noliktavās stāvējusi pat vairākus gadus, jo iepriekšējās ziemas bija tik siltas, ka pieprasījuma pēc lieliem krājumiem vienkārši nebija.
Grūtības ar pabalstiem un čekiem
Īpaši smaga situācija ir maznodrošinātajiem un senioriem, kuriem nepieciešams pašvaldības atbalsts malkas iegādei. Sociālie darbinieki norāda uz kādu praktisku problēmu – lai saņemtu pabalstu, nepieciešams oficiāls maksājuma dokuments jeb čeks. Taču daudzi mazie tirgotāji vai kaimiņi, kuri varētu izpalīdzēt ar malku, tādus neizsniedz.
Rezultātā cilvēki ir spiesti meklēt dārgākus piegādātājus, kuri strādā oficiāli. Turklāt, tiklīdz tiek izrakstīts čeks un nomaksāti nodokļi, pati malkas krava par to pašu naudu bieži vien kļūst nedaudz mazāka.
Lai gan pabalsts palīdz, strādājošiem cilvēkiem vai tiem, kuriem nav īpaša statusa, ar piešķirto naudu reti kad pietiek visai apkures sezonai.
Aicina nepaiet garām vientuļajiem kaimiņiem
Šādā salā ļoti svarīga kļūst kaimiņu un līdzcilvēku palīdzība. Ne visi vecāka gadagājuma cilvēki paši var laicīgi pamanīt, ka malkas krājumi šķūnī iet uz beigām, vai arī viņiem var pietrūkt spēka, lai malku ienestu mājā.
Pašvaldības aicina painteresēties par tiem, kuri dzīvo attālākās viensētās vai vieni paši.
Nav jākautrējas palīdzēt vai vienkārši pajautāt, vai malka vēl ir. Šī ziema ir pierādījusi, ka daba mēdz būt neparedzama, un pie tā, ka krājumi izbeidzas ātrāk, neviens nav vainojams. Galvenais ir laikus pamanīt problēmu, pirms sals mājā ir paspējis ieviest savu kārtību.
Tieši tā pati sajūta – malka kūst acu priekšā, bet ziema vēl pat nav pusē. Bail pat domāt, cik maksās nākamā krava, ja sals turpināsies šādā tempā.
nu viss vienkāŗsi – vajag laicīgi sagādāt kurināmi, nevis tad kad pakalja salst!
Kurš tad varēja zināt, ka tāda ziema būs?
Kurš varēja zināt, ka ziema būs ziema? Nevajag paļauties, ka katra ziema būs silta!
Cenas tiešām vairs nav nekāds joks. Pagājušogad domāju, ka ir dārgi, bet šogad vispār vājprāts. Lauku cilvēkiem tas ir nenormāls slogs.
Sliktam dejotājam arī kurpes traucē. Nevajag atlikt malkas un granulu iegādi uz pēdējo bridi!